Jūdžins O’Nīls
GARĀS DIENAS CEĻŠ UZ NAKTI
Ģimenes drāma divos cēlienos
Viena diena Taironu ģimenes dzīvē, kurai mēs sekojam no agra rīta līdz vēlai naktij. Viena diena, kurā lugas varoņi katrs savā veidā cenšas atrast zaudēto saprašanos, cenšas glābt viens otru un nosargāt savu mīlestību. Četri dažādi cilvēki, katrs ar savu stāstu, savu sāpi un savu patiesību. Vai viņiem izdosies saglabāt ģimeni?
“Garās dienas ceļš uz nakti” ir viens no izcilākajiem 20. gadsimta amerikāņu dramaturģijas darbiem. Autobiogrāfiskajā lugā, kas pirmoreiz publicēta 1956. gadā, jau pēc autora nāves, Jūdžins O’Nīls jūtīgi un atklāti ierakstījis savas ģimenes stāstu, kurā nav “labo” vai “slikto” varoņu. Tieši par šo darbu Jūdžins O’Nīls saņēmis gan Tonija (1956), gan Pulicera (1957) balvu, un luga joprojām turpina dzīvot uz pasaules teātru skatuvēm.
Režisors Jānis Kaijaks: “Turpinot A. Čehova ‘’Ivanova’’ iestudējumā (2018) iesākto ceļu, kas mūsu teātrim atnesa panākumus un skatītāju atzinību, šajā iestudējumā mēs turpināsim pētīt cilvēku. Pasaulē, kurā mēs dzīvojam, ir saradies tik daudz ļaunuma, naida, neiecietības vienam pret otru, un tam ir objektīvi iemesli. Karš tepat Eiropā, etniskie un politiskie konflikti mūsu zemē, neziņa un nedrošība par rītdienu… Tas viss ir fons tam, lai mēs atkal atgrieztos pie ģimenes kā visa pamata. Kā mums iemācīties mīlēt vienam otru?”
Radošā komanda:
Režisors – Jānis Kaijaks
Scenogrāfs – Ivars Noviks
Kostīmu māksliniece – Ilze Kupča-Ziemele
Gaismu mākslinieks – Niks Cipruss
Kustību konsultante – Dace Mihailova
Skaņas, gaismas operatori – Austra Matveja, Agris Dzedons
Šuvēja – Mairita Ose
Grims – Annija Norberte
Frizūras – Ilga Petroviča
Izrādes radošā direktore – Ieva Rodiņa
Lomās:
Džeimss Tairons, tēvs – Andris Peismalietis
Mērija Tairona, māte – Astra Kolberga
Džeimss (Džeimijs) Tairons juniors, viņu vecākais dēls – Ernests Greizis
Edmunds Tairons, viņu jaunākais dēls – Juris Jurāns
Ketlīna, kalpone – Madara Juška-Grundberga
Pirmizrāde: 2024. gada 4. februārī
Izrādes ilgums: 3h 5min (ar starpbrīdi)
Atsauksmes:
Gundega Saulīte, teātra kritiķe: Jāņa Kaijaka iestudējumā vienas ģimenes – četru galveno varoņu likteņi sasieti vienā ciešā attiecību mezglā. Mātes, tēva un abu dēlu starpā nepārprotami valda laikmeta un dzīves apstākļu noteikta atsvešinātība, taču izrādes spēks izpaužas tieši mīlestības saitēs, centrtieces spēkā, kas vieno šo grēku un kaislību piemeklēto ģimeni.
Ļoti augsts šai izrādē ir tēlotāju ansambļa savstarpējās uzmanības un mijiedarbes līmenis, partneru darbības precizitāte, rēķinoties ar izrādes kopējo ieceri un virzību. Šajā izcilajā ansambļa spēlē īstenojas visu četru galveno lomu tēlotāju darbs un aktieriskās meistarības izaugsme. Mātes Mērijas Taironas lomas pretrunas Astra Kolberga izdzīvo ar lielu iekšēju spēku, arī dramatiskajās kolīzijās saglabājot sievšķības starojumu. Tēvs – Džeimss Tairons – Andra Peismalieša atveidā iemieso gadiem kultivētu divkosību, kas savienojumā ar vēlmi glābt ģimenes dramatisko situāciju šķiet vieglprātīga un nenopietna. Dēli, ko atveido Ernests Greizis un Juris Jurāns, katrs savā veidā iemieso traģisko nespēju pārvarēt ģimenes lāstu un dzīvot atbilstoši savām vēlmēm. Piektā ansambļa dalībniece Madara Juška-Grundberga epizodiskajā kalpones Ketlīnas lomā precīzi veic savus skatuves uzdevumus.
Gan režijas traktējumā, gan aktieru ansambļa izcili izstrādātās spēles ziņā iestudējums, kas stāsta par bezcerīgi traģiskiem likteņiem, ir gaišs un rosinošs, un mīlestības tēma tajā skan kā ideāls, kā pilnvērtīgas dzīves nepieciešamība.
Anete Apsīte, skatītāja: Jūdžina O’Nīla autobiogrāfiskā luga ir par savdabīgi funkcionējošu ģimeni, kurā visi grūst zem atkarību un neizrunāšanās, greizsirdības, neizteiktu un pārāk skarbi izteiktu pārmetumu sloga. Ogres teātrī askētiskā vides iekārtojumā, kā uzsverot katra varoņa emocionālas vientulības un bezcerības sajūtu, visu šo smagumu spēcīgi iznes Taironu ģimenes – vecāku un divu pieaugušu dēlu – atveidotāji, un nelielu atsvaidzinoša humora un viegluma dvesmu ienes kalpone Ketlīna Madaras Juškas-Grundbergas izpildījumā. Džeimsa Tairona lomā Andris Peismalietis lieliski nodemonstrē savu aktierisko prasmju dramatiskās šķautnes, iezīmējot destruktīva tēva postošās ietekmes lauku, kurā paša traumas spoguļojas tālāk dēlos – Džeimijā un Edmundā – Ernests Greizis un Juris Jurāns. Intelektuāli izglītoti, bet emocionāli nolemti un bezcerību dvesoši – abi aktieri savus varoņus iedzīvina pārliecinoši, atkailinot brāļu attiecību pretrunīgo spektru no spīvas greizsirdības līdz patiesām rūpēm vienam par otru un mīlestību, kas ne ar ko nelīdzinās. Šī tēma droši vien ikvienam vairāku dēlu vecākam uztaustītu kādu jūtīgu āderi. Ernesta Greiža Džeimijs ar viņa “vaļējo nervu” šajā izrādē bija ļoti baudāms sniegums, kas noslēgumā lika acīs ielavīties kādam valgumam. Bet Astras Kolbergas māte bija kaut kas tāds, kam (pat zinot viņas talantu no iepriekš redzētajām izrādēm) jebkurš atzinības vārds būs par mazu, jo viņa pārcilvēcīgi parāda dezorientēto, vientuļo, atkarību un pretrunu plosīto Mēriju. Tik tiešām meistarīgi! Izrāde manī uzirdināja vairākas “tēmas” un jūtīgās āderes, un esmu droša, ka ikvienam pēc tās ir, par ko reflektēt. Smagums, kas tomēr paceļ. Paldies radošajai grupai!
Inese, skatītāja: Jūdžina O’Nīla lugas “Garās dienas ceļš uz nakti” anotācijā minēts, ka luga ir pasaulē slavena, tie ir vārdi, kas man izraisa zināmu piesardzību. Noskatoties izrādi, jebkādas šaubas izgaisa, jo ne tik bieži skatītāju izrāde burtiski pārņem ne tikai emocionāli, bet pat fiziski jeb precīzāk – telpiski. Izrādes dekorācijas – logu izvietojums – veido telpisku plašumu, kas vēlāk, pievienojot izgaismojumu, kļūst vēl iespaidīgāks, miglas tēls papildina notiekošo ar savu noskaņu. Šai izrādei Ogres teātra zāle ir īpaši piemērota, un režisors ir pilnībā izmantojis tās iespējas, varētu pat teikt – ģeniāli pakļāvis un izmantojis tās trūkumus. Lugas stāstu stāsta 5 personāži, bet izrāde sākas ar miglotu rītu, un ik pa laikam tiek apspēlēts sestais personāžs – migla. Miglai ar sava skaņas partitūra, kas pat nepatīkami iespaido skatītājus, kaut klusi, bet iedarbīgi. Migla ieaudusies arī tērpu mākslinieces Ilzes Kupčas-Ziemeles varoņu tērpos: Mērijas pelēcīgi gaišajos kostīmos, kas neviļus liek domāt, ka tie kādreiz bijuši koši balti, tēva un dēlu samtainajās žaketēs un adījumos. Mērijas pirmā cēliena kleita ar tērpu sīkdetaļām jau no lugas sākumā it kā stāsta, ka dzirdēsim un redzēsim īpašu stāstu tieši par Mēriju. Otrajā cēlienā Mērijas eleganto un tomēr pelēcīgo un nespodro tērpu sedz mazām rozītēm klāts plīvurs. Ļoti, ļoti gribas, lai dzīvot varētu rožaini… Un tomēr nobeigumā tērps pārvēršas bezformīgā maisā – masā līdzīgi kā migla, kā pašas Mērijas dzīve, kurā viņa pati jau vairs neatšķir pagātni no tagadnes. Par kādu nākotni vispār var runāt… Mēs mēdzam teikt, ka pagātni atceramies miglaini un ka nākotne miglā tīta. Izrādes varoņu tērpi stāsta savu stāstu un to krāsu gamma satumst, līdzīgi kā pagātnes notikumi, nakts un tumsa apņem varoņus, kas, izrādei beidzoties, nostājušies kopā cieši, viens pie otra. Laikam vienīgais, kas viņus var stiprināt nākotnē, ir vienkārši būt kopā, viņu beznosacījumu mīlestībā, lai arī cik tai būtu dažādas izpausmes. Pateicos visam aktieru ansamblim, izrāde bija emocionāli piesātināta, bet tomēr neatstāj pilnīgu bezcerību.
Mārtiņš Kalējs, Ogres Ev. Lut. draudzes mācītājs: Dramaturģijas klasika Jūdžins O’Nīls “Garās dienas ceļš uz nakti”. Divi lomu tēlojumi ir izcili. Paldies ražisoram Jānim Kaijakam par paveikto darbu. Izbaudīju. Un Jums arī iesaku. Izrāde par to, kādi mēs kļūstam, kad pakļaujamies kārdinājumam dzīvē iet pa vieglāko ceļu, kad paliekam kurli pret savu aicinājumu, bailēs no neveiksmes bēgam no sāpēm… Un attopamies, nespēdami mīlēt tos, kuri mums patiesībā ir tik dārgi. Baisi un cilvēcīgi reizē. Turklāt luga ir autobiogrāfiska. Vajadzēja drosmi, lai tai ļautu piedzimt uz papīra un arī šeit Ogres teātrī. Katra epizode, katrs dialogs ir nospriegots, kā loka bulta, un, kad tā tiek izšauta, atklājas vēl viena rēta un tad nākošā, un nākošā, kā radības mokas. Bet pa virsu ir bravūrīgs izsmiekls un joki, kas nav nekādi joki, ka dzīvē. Diez vai kāds skatītājs spēs palikt vienaldzīgs.
Dace Siliņa, žurnāliste: Apbrīnojams aktieru darbs. Un, kā pēc izrādes teicu režisoram Jānim Kaijakam, šovakar piedzīvotais vēl kādu laiku “dzīvos” domās, jo patiesi darbs aizskar arī šodien aktuālas tēmas, uzdodot jautājumu par to, kā mums iemācīties mīlēt vienam otru un sevi pašu… Un Ogres teātris arī jaunajā statusā kā neatkarīga kultūras iestāde sevi piesaka ambiciozi. Un no sirds novēlu – lai izdodas.
Ilgona, skatītāja: Lielisks iestudējums!
Dagnija, skatītāja: Atbilstoši jaunajam statusam nospēlēts.
Gunta, skatītāja: “Nekur nav tik labi kā mājās” – šī frāze nebūs atbilstoša Taironu ģimenes notikumiem viņu vienā no “garajām dienām ceļā uz nakti”. Biezā, aiz loga esošā migla, kurā kāds nespēj saskatīt ceļu, kāds, tieši pretēji, jūtas kā gars tajā, ir ieskāvusi viņus kā veselumu, tāpat kā atkarība un līdzatkarība. Galveno varoņu ilgu, ciešanu, sāpju, nepiepildīto sapņu un iedomu izspēlētie manevri iezīmēja jūtamu robežu, aiz kuras cilvēks var zust. Nesaprasts, nepieņemts. Mīlestības un novērtējuma alkas šajā stāstā jūtamas kā nepārtraukts pulss. Patiesie atzīšanās mirkļi liecināja par neviltotu mīlestību un rūpēm vienam par otru. Taironu ģimenē vienotība un reizē domstarpības savstarpējos dialogos spilgti lika izprast esošo situāciju. Morfijs un alkohols kā sabiedrotie cīņā ar pagātnes notikumiem un vēlmi atbrīvoties saspringtajā ikdienā. Bet – vai risinājums? Atbildi jārod katram pašam, apmeklējot šo izrādi, ko no sirds iesaku!
ATBALSTA:
Foto: Ieva Rodiņa
